Haralda V pirmās dienas
Haralds V ir pašreizējais Norvēģijas karalis. Viņš dzimis 1937. gada 21. februārī Skaugumā, Askerā, Norvēģijā. Viņš ir dēls Olavam V, kurš bija Norvēģijas karalis no 1957. līdz 1991. gadam, un Zviedrijas princesei Mertai Luīzei.
Haralds V ieguva izglītību Oslo Karaliskās pils skolā un vēlāk studēja vēsturi, socioloģiju un ekonomiku Oksfordas Universitātē Anglijā. Viņš dienēja Norvēģijas jūras flotē un pabeidza virsnieku apmācību Norvēģijas Jūras akadēmijā.
Olavs V, Haralda V tēvs, 1957. gadā kļuva par Norvēģijas karali. Kad 1991. gadā Olavs V nomira, viņa vietā stājās Haralds V. Viņš tika kronēts 1991. gada 23. jūnijā svinīgā ceremonijā Nidarosas katedrālē Tronheimā.
Karaliskās saites
Ģimenes līnija ir saistīta ar Glisburgas namu, kas ir sena un prestiža karaliska dzimtas līnija, kuras pirmsākumi meklējami 1825. gadā, bet radniecība ar Oldenburgas namu meklējama jau 15. gadsimtā. Tādējādi Haraldam V un viņa ģimenei bija saites ar daudzām citām karaļnamu ģimenēm Eiropā.
No Glisburgas dzimtas ir saglabājušās pēdas uz Dānijas karalisti, Grieķijas karalisti un Islandes karalisti. Tādējādi Norvēģijai ir daudz saišu ar citām karaliskajām ģimenēm un valstīm visā pasaulē.
Turklāt, ņemot vērā to saistību ar Oldenburgas namu, ir arī Zviedrijas karaļa Šarleksa XIII, Krievijas karaļa Nikolaja II, kā arī daudzu hercogu un grāfu pēdas gadsimtu gaitā.
Haralda V ģimene
Haralds V ir precējies ar karalieni Sonju, kas agrāk bija pazīstama kā Sonja Haraldsena, kopš 1968. gada. Viņiem ir divi bērni – kroņprincis Hakons (dzimis 1973. gadā) un princese Mārtha Luīze (dzimusi 1971. gadā).
Pirms laulībām ar karalieni Sonju abi bija kopā deviņus gadus un uzturēja slepenas attiecības. Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados uz Haraldu V joprojām tika izdarīts spiediens apprecēt kādu karalisko personu ar zilām asinīm. Ir zināms, ka Haralds V savam tēvam karalim Olavam V bija teicis, ka viņš līdz mūža galam paliks neprecējies, ja nespēs apprecēt karalieni Sonju.
Haralds V no Norvēģijas ir slavens kā mīlošs ģimenes loceklis. Reiz viņš esot teicis: “Laiks, ko pavadām kopā, ir mūsu visdārgākais īpašums.”
Norvēģijas kroņprincis
Pirms kļūšanas par Norvēģijas karali Haralds V vairākus gadus bija kronprincis, pieredzēja Otro pasaules karu, mācījās dažādās izglītības iestādēs un pat piedalījās vairākās olimpiskajās spēlēs.
Otrā pasaules kara laikā viņa tēvs, kurš tobrīd bija kroņprincis, palika Norvēģijā kopā ar savu tēvu karali Olavu, kamēr Haralds V un lielākā daļa viņa ģimenes bēga no valsts, jo bija noraizējies par Vācijas iebrukumu.
Galu galā viņš apmetās uz dzīvi Vašingtonā, kur klātienē redzēja Franklinu D. Rūzveltu, kā arī apmeklēja norvēģu karavīru grupu, kas mācījās ASV.
Haralds V atgriezās 1945. gada beigās, kur viņš bija pirmais no savas ģimenes, kurš apmeklēja valsts skolu, un turpināja mācības Oslo Universitātē, mācījās kavalērijas virsnieku kandidātu skolā Trandumā, iestājās Norvēģijas militārajā akadēmijā, kā arī studēja vēsturi, ekonomiku un politiku Oksfordā, Balliol koledžā.
Viņš piedalījās 1964. gada olimpiskajās spēlēs Tokijā, kur ar jahtu Fram III piedalījās 5,5 metru jahtu klases sacensībās. Vēlāk viņš piedalījās arī 1968. gada olimpiskajās spēlēs Mehiko un 1972. gada olimpiskajās spēlēs Minhenē. Iespējams, to viņš ir mantojis no sava tēva, kurš pats olimpiskajās spēlēs ieguva zelta medaļu burāšanā.
Haralda V valdīšanas laiks
Būdams karalis, Haralds V pievērsa uzmanību starptautiskās sapratnes un sadarbības veicināšanai, jo īpaši kā dažādu kultūras un humānās palīdzības organizāciju patrons. Viņš ir arī aktīvs vides aizstāvis un ir atbalstījis centienus saglabāt dabiskos biotopus un veicināt ilgtspējīgu attīstību.
Kā Norvēģijas karalim Haraldam V gadu gaitā ir bijis daudz publisku pienākumu. No tikšanās ar neskaitāmiem valstu vadītājiem līdz regulārām sarunām ar Norvēģijas Valsts padomi, Norvēģijas premjerministru un ārlietu ministru par valsts jautājumiem.
No kronēšanas 1991. gadā līdz pat 2012. gadam viņš tika uzskatīts arī par Norvēģijas Baznīcas oficiālo galvu. Ar 2012. gada grozījumiem Norvēģijas konstitūcijā tika mainīta viņa loma, un 2018. gadā no konstitūcijas tika svītrots arī svētā statuss.
Vēl viens ievērojams sasniegums ir viņa cīņa ar urīnpūšļa vēzi 2003. un 2004. gadā. Kādu laiku viņš slimības dēļ nespēja pildīt karaļa pienākumus, taču vēlāk atveseļojās un atgriezās pie saviem karaliskajiem pienākumiem.
